Soneti

Reiz mazais mīlas dievs bij atlaidies

Pie biezokņa, kur šķīstās nimfas dej,

Un, redzot lāpu, kura nenodziest,

Tās tuvojās, un kādai meitenei

Bij pēkšņi rokās mīlas liesmu prieks,

Kam tik daudz siržu sadegšanai dots.

Tā guļot karsto alku valdinieks

Ar meičas roku tika atbruņots.

Šo lāpu viņa steidzās strautā dzēst,

Un.mīlas spēks, kas viļņos liesmu dzen,

Ikkatram viņa likstās palīdzēs,

Tik man vien ne, jo tas ir zināms sen,

Ka mīla ūdenim dot liesmu spēs,

Bet ūdens mīlestību nedzesēs.