Soneti

Es tā kā bagātnieks, kas aiziet var

Pie slēptiem dārgumiem, lai atslēgt spētu,

Bet vienmēr viņš tos rokām neaizskar,

Lai dailes spozmi velti nedeldētu.

Vien tādēļ svētkiem svinīgs krāšņums dots,

Ka reti tie pār gadiem viesos nāk,

Kā dārgakmeņu vijums sakārtots,

Kā pērļu lāses rotā mirdzošā.

Tāds ir šis laiks, un tajā slēpies tu

Kā telpā, kurā dārgus tērpus liek,

Lai dienai svētākai tie dāvātu

To daiļumu, kas starojošs kā prieks.

Ai svētītā! Sniedz laimi tuvums tavs

Un atstāj cerības, kad tevis nav!