Soneti

Tev, cietsirdīgā, gudrai vajag būt,

Lai mana mēle tevi neapsūdz,

Lai rūpes nedod vārdus, kuros jūt,

Ka manas mokas žēlastību lūdz.

Es uzdrošinos padomu tev dot:

Ka nemīli, to nesaki tu man

(Pat slimniekam uz mūžu aizmiegot,

Vēl ārsta balsī solījumi skan),

Jo ārprātīgs es kļūšu izmisā;

Var neprātis daudz ļauna sarunāt,

Un pasaulē viss iegrozījies tā,

Ka trakais trako uzklausa labprāt.

Lai tavās acīs nevainība viz,

Kaut ļaunums lepno sirdi aizrāvis.