Soneti

Cik sirēnasaru es esmu dzēris,

Kas rūgtas kā no pekles atvariem,

Ar cerībām un bailēm dzīvi tvēris

Un pazaudējis, ticot guvumiem!

Cik nožēlojami ir maldījusies

Sirds mana, svētīta kad šķītās tā,

Un kāda tumsa manī nolaidusies

Bij izmisuma drudža neprātā!

Ai svētība, kas nāk no posta ļauna!

Nu redzu: labais postā labāks kļūs

Un mila sagrautā, ko ceļ no jauna,

Daudz gaišāka un varenāka būs.

Tā bēdās jaunu prieku uzmeklēju,

Daudz vairāk iegūdams, kā pazaudēju.