Soneti

Kad senos dzejoļus laiks palasīt,

Par divām skaistulēm kur jūsmots tiek

Un, dzeju veidojot, gar acīm slīd

Te dāma burvīga, te bruņinieks,

Kad apskaužu mazliet, kā dzejnieks prot

Teikt svešu daiļumu, tad liekas man —

Ja vien vēl dzīvotu, tad apjūsmot

Pat tevi mācētu viņš laikam gan.

Lai kāds šo vārsmu spēks, tik tikko jaust

Var tajās skaistumu, ko tu mums sniedz.

Nav prasmes dzejniekam to vārdos paust,

Kaut mīlas gaišums tam ir acīs liets.

Kaut redzams mums aizvien ir skaistums tavs

Un apbrīnojam to, mums vārdu nav.