Soneti

Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu,

Lai dailes rozei vienmēr atdzimt spēks,

Ja vītums skars reiz ziedakausu skaisto,

Tās pēctece sev atmiņā to slēgs.

Bet skaistumā tu savā apreibusi

Jau dodies, pašas liesmās sadegot,

No pārpilnes uz melnā posta pusi,

Kas klusu piezagties kā naidnieks prot

Ja pašlaik esi zemes krāšņā rota

Un pavasara gaišo prieku paud,

Tad zini — dīgstā iznīce jau dota,

Sev, skopā, tādēļ laimi nenoskaud.

Šo zemi pažēlo, jo nedrīkst, nedrīkst būt,

Tās daļa skaistākā ja velti zūd.