Soneti

Ja jauna nav nekā un viss jau bijis,

Vai apkrāpts nejūtas tad mūsu prāts?

Kam pūlēties, kur sviedru daudz jau lijis,

Nest. sevī to, kas reiz jau dzemdināts?

O, Jaujiet, pagātnē lai sameklēju,

Pirms apkārt saulei piecsimt loku liekts,

Jau senā grāmatā es tavu seju,

Kur pirmo reizi atveids tavs ir sniegts.

Lai redzu es, ko senatne spēj ielikt

Tai tēlā brīnišķā, kas tevi pauž:

Vai esam labāki? Vai mums ko pielikt?

Vai arī pārmaiņu tur nenojauš?

Jā, saprotu, tā pienācās tam būt,

Daudz mazāks daiļums spēja slavu gūt.