Soneti

Kā viļņi, irdami pret krasta oļiem,

Tā mūsu stundas dienu plūsmā zūd.

Mums tālāk tikt par priekšgājēju soļiem,

Un turpinātājiem to darbā būt.

Ik piedzimšana, rotāta ar ziediem,

Iet pretī briedumam. Pēc tam tūlīt,

Jau draudot ļauna aptumsuma biediem,

Laiks doto dāvanu sāk atprasīt.

Laiks jaunībai tās plauksmi nesaglabā

Un grumbas ievelk pierē skaistulei,

Plūc pašu dārgāko, kas rodams dabā,

Viss nāvē brūk, kur izkapti tas slej.

Un tomēr vārsmām šīm sniegt mūžību,

Kur dzīvosi par spīti nāvei tu.