Soneti

Kā drudzis mana mīlestība tvīkst

Pēc indes, kas ir dīglis slimībai,

Un pati lemj, lai mīlestība drīkst

Dot apmātību aizrautībai šai.

Ārsts vienmēr jūtām bijis vēsais prāts,

Bet viņa priekšraksts netiek ievērots;

Es nekjūšu nekad vairs dziedināts,

Un nāve — glābiņš vienīgais man dots.

Bez zālēm un bez prāta pamests viens,

Uz visiem laikiem sasirdzis es tā,

Ka mani vārdi, domu pavediens

Ir ārprātīgais, ticis brīvībā;

Sen manai mīlai skaidrais skatiens zagts:

Tas rādās gaišs, kas melnāks ir kā nakts.