Soneti

Man līdzi jūtot, mīlot tu liec zust

No pieres zīmei, ko tai uzspiež kauns.

Kad melš par mani, tu liec visiem just,

Ka patiesībā neesmu tik ļauns.

Vai tavi vārdi liks man smiet vai ciest —

Vienalga, visi uzklausīti taps.

Nevienam citam nebūs tiesu spriest,

Pret citiem būšu nedzirdīgs kā kaps.

Guļ bezdibenī manu raižu spiets,

Vienalga tādēļ, ko gan citi gvelž.

Pat glaimu saldums mani nesasniedz,

Es neuzklausu, kad par mani melš.

Tik dziļi esi manī ieaudzis,

Ka kluss un miris apkārt liekas viss.