Soneti

Reiz spēku devi radīt dzeju man,

Un izskatījās tā kā kristāls dārgs,

Turpretī tagad izskan bāli pants

Un mana mūza gurda citur vārgst.

Es varu piekrist, kāds ja labāk prot

Par mani dzejot: lai viņš laurus plūc.

Bet zini, dzejnieks atpakaļ tev dod

To, kas no tavas bagātības gūts.

Tiek slavēts tikums — vardu šo viņš ņem

No tevis pašas. Skaistums meklēts tiek —

Un tevī atrast dzejniekam to lemts;

No tevis gūto viņš tev rokās liek.

Nē, tavu paldies viņš nav pelnījis,

Nekas nav viņa, tevis dāvāts viss.