Soneti

Es bieži redzējis, kā ausma nāk.

Vispirms tā kalnu galiem glāstu veltī,

Tad zaļās pļavas noskūpsta, tad sāk

Ar spožu gaismu bālās straumes zeltīt.

Bet tai no pamales pa pēdām lien

Surp mākoņi, sev līdzi nesot lietu,

Un satumst debess, saule miglā brien,

Mums neredzama zagdamās uz rietu.

Tā, jauku dienu solot, agrs rīts

Man jaunībā reiz apspīdēja seju.

Ak vai! Bet drīz tas dūmakā bij tīts

Un bēdu migla klāja dzīves leju.

Bet vai man tāpēc kauns un jānoskumst?

Var dzīves saule tumst, ja debess — tumst.