Soneti

Būt nerunīga mana mūza prot,

Kad citi mūzas kalpi sacenšas,

Ar zelta spalvu tevi cildinot,

Visskanīgākās dzejas rindas rast.

Es domāju, bet vārdus citi teic,

Kā dumjš un neizglītots ķesteris.

Pēc tam kad spējīgākie himnas beidz,

Es «āmen» pasaku, un tas ir viss.

Kad tevi slavē, saku: «Jā», «Tā ir», —

No savas puses šo to bilstu vēl,

Bet tas, ko dziļi glabā mana sirds,

Uzreiz nav vārdos izsakāms diemžēl.

Par skaļiem vārdiem cieni dzejniekus,

Bet mani tādēļ, ka es draugs tev kluss.