Soneti

Kad rītos krāšņā saule paceļas

Un diena mūs ikviena laipni sveic,

Tās priekšā, jauns vai vecs, tad zemojas

Un dienu cildina, tai slavu teic.

Un, saule kad jau debess augstumā

Kā jaunība, kas spēka briedumā,

To miljons acu skata apbrīnā

Sai brīnišķajā debess augstumā.

Bet, kad uz leju sāk jau slīdēt rats

Un gurdā saule no mums atvadās,

No viņas novēršas tad mūsu skats

Un vienaldzība mīlas vietā parādās.

Tā arī tev būs atvadoties žēl,

Kad nāve sauks. Kas paliks vietā vēl?