Soneti

Es tavas acis mīlu, jo tās jauš,

Cik tagad dziļi esmu nonievāts,

Šīs acis, sērās ietērpdamās, pauž,

Ka sāpju pārmākts sen jau ir mans prāts.

Un tiešām, pat ne saule, kad nāk rīts,

Tā austrus greznot nespēj debesīs,

Un gaišais stars, kad vakars iejundīts,

Ne pusi nedod rietiem mirdzas šīs,

Ko divas acis tavai sejai dod.

Ak, ļauj tām skarbo sirdi iesildīt:

Visskaistākā tu esi sērojot,

Jo žēlumā tev mūžīgs daiļums mīt.

Tad zvērēšu — melns ir visskaistākais,

Jo viņa priekšā visas krāsas gaist.