Soneti

PAR SONETIEM

Šekspīra daiļradi apcerot un vērtējot, arvien nozīmīga vieta tiek ierādīta 154 sonetiem, kas sarakstīti, kā to šekspirologu lielais vairums atzīst, laika posmā no 1592. līdz 1598. gadam.

Sis gadu desmits iezīmē sonetu poēzijas augstāko uzplaukumu renesanses laikmeta angļu literatūrā. Sacenzdamies grūtajā dzejas formā, angļu dzejnieki tolaik devuši vairākus ievērības cienīgus sonetu ciklus. Tā, piemēram, Semjuels Denjels 1592. gadā publicē sonetu ciklu Delijai, 1593. gadā iespiests Džaila Flečera sonetu cikls Lisi- jai un Tomasa Loilža sonetu cikls Fillidai. 1595. gadā iznāk izcilā angļu renesanses dzejnieka Edmunda Spensera cikls Amore/ti un vēl daudzi citi, mazāk pazīstami. Bet tikai Viljama Šekspīra apkopotie un 1609. gadā izdotie soneti gadsimtiem cauri saglabājuši nevīstošu slavu visas pasaules literatūrā. Šekspīra sonetu slava pieaugusi Eiropā it īpaši XVIII gs., kad arī Gēte kā viens no pirmajiem citu tautu lielajiem gariem bija apliecinājis Šekspīra sonetu lielo vērtību. Tur nav nevienas rindas, tā viņš uzsvēris, kas nebūtu autora dziļi izjusta, pārdzīvota, izciesta. Un angļu dzejnieks Viljams Vordvorts (1770–1850) vēlāk vēl piebilst, ka taisni soneti esot Šekspīra sirds atslēga.

Sonetiem ir daudz kopīga ar atsevišķām vietām tādās lugās kā Divi veronieši. Veltas pūles mīlā, Romeo un Džuljeta, tāpat ar poēmām Venera un Adoniss un lukrēcija, lai gan ar to nav teikts, ka viens otrs sonets nebūtu radies jau agrāk vai arī mazliet vēlāk.

Soneti veltīti jaunajam draugam un melnīgsnējai lēdijai — it kā divi cikli. Bet visumā soneti nav īsti sakārtoti ciklos, tāpēc paliek jautājums: vai ir pareiza kārtība, kādā soneti izdoti pirmoreiz — 1609. gadā?

Ir daži soneti, kuros nav risināta ne draudzības, ne mīlestības tēma. Tās ir liriskas dzejnieka pārdomas par dzīvi. Sais sonetos paustās domas šķiet vēl dzi]ākas, vēl vairāk nobriedušas. Tā, piemēram, 66. sonetā izjustās pārdomas it kā sasaucas ar Hamleta monologu.

Joprojām neatrisināts palicis jautājums: kas bijis šis jaunais, skaista; s draugs, kura tēls tā iedvesmojis Šekspīru un kuram veltīti 126 soneti? Kas bijusi daiļā «melnīgsnējā lēdija» (the Dark Lady ol Ihe Sonnets), ko viņš tik izjusti apdzied un cildina kādos 28 sonetos? Bet sonetu dzejiskais pārdzīvojums pacelts tik augstā platoniskas romantikas vispārinājumā, ka īstenībā tādam jautājumam nav arī sevišķas nozīmes.

Latviešu valodā Šekspīra soneti atdzejoti samērā vēlu. Ar Šekspīra vārdu un daiļradi, vispirms ar lugām latviešu lasītājs periodikā iepazīstināts jau XIX gs. otrajā pusē (1874), turpretī pirmie sonetu tulkojumi iespiesti periodikā un krājumos tikai 1917.—1918. gadā. Pirmais visaktīvākais un samērā veiksmīgais Šekspīra sonetu atdzejotājs bija Fricis Adamovičs (1863–1933); dažus atdzejojumus sniedzis arī Rūdolfs Egle (1889–1947). Jo sevišķi rosīga sonetu atdzejošana kļuvusi padomju laikā, un to veikuši dzejnieki Bruno Saulitis, Valija Brutāne, Andrejs Balodis, Mirdza Ķempe, Vizma Belševica, Skaidrīte Kaldupe, Laima Akuratere, Ojārs Jansons-Sarma, kuru atdzejojumi kopā ar agrākajiem uzņemti šai Kopotu rakstu sējumā.

274. XXVI soneta saturs ir tuvs poēmas Lukrēcija veltījumam grāfam Sautemptonam, tāpēc izteiktas domas, ka viņš esot tas draugs, kuram veltīti ari pārējie soneti. Pētījumi šo versiju nav apstiprinājuši.

292. XLIV soneta pēdējās rindās izpaužas Šekspīra laikā plaši izplatītā pārliecība, ka cilvēks radīts no četriem elementiem — uguns, gaisa (šie abi tika uzskatīti par augstākajiem elementiem), zemes un ūdens. Tā pati doma izteikta ari nākamajā — XLV sonetā.

301. LIII sonets. Adonīss — veģetācijas dievs senajā Babilonijā un SIrijā, kurš ik gadus it kā nomirst un atkal ceļas augšā. Adonīsa kultu grieķi aizguvuši VII gs. p. m. ē.

303. LV sonets. Bet Marsa trulam šķēpam

Saules sistēmas planētai Marsam iesarkana krāsa, tāpēc romieši to tēlojuši kā kara dievu. Dzejnieks sonetā domā kara dievu.

316. LXVIII sonets. Pirms dailei neīstai bij piedzimt laiks.

Netieši domāta angļu mode Šekspīra laikā — nēsāt gaišas, cirtainas parūkas.

325. LXXVII sonets. Uz baltām lapām savas domas liec

E. Melons secina, ka līdz ar šo sonetu dzejnieks draugam iedevis ari piezīmju grāmatiņu.

328. LXXX sonets. Trūkst spalvai spēka, zinot, ka ir cits, Ko man ar savām dziesmām neuzveikt

Šekspīra daiļrades pētnieki nav vienādos uzskatos, kas ir šis dzejnieks, kurš sacenšas ar Šekspīru. Vairums domā, ka tas ir Džordžs Cepmens (1559–1634), dramaturgs un Homēra Iliādas tulkotājs angļu valodā. Šis sāncensis minēts arī vairākos turpmākajos sonetos.

346. XCVIU sonets. Pat smagais Satums diedams līdzi skrēja.

Sens itāļu dievs, lauku auglības dievs, kam par godu senajā Romā svinēja svētkus — tā sauktās saturnālijas ar dziesmām, rotaļām un dejām.

374. CXXVI sonetā, kam pavisam 12 rindas, tulkojumā atdarinātas ik divrindu atskaņas, tāpat kā oriģinālā.

375. CXXVII sonets. Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt

Šekspīra laikā par īstu skaistuma pazīmi uzskatīja gaišos, nevis tumšos matus.

383. CXXXV sonets.’ Tu vēlies daudz — vēlēšanās, vēlmes utt.

Šī soneta oriģinālā saturs veidots, izmantojot vārdu rotaļu, kam pamatā saīsinājums «Wilh no vārda «William», kā arī no vārda «to wi//» — gribēt, vēlēties. Tāpēc šie vārdi sonetā tik dažādi variēti.

393. CXLX sonets. Šīs lūpas, kurās mīla kvēl

Oriģinālā šis sonets uzrakstīts četru pēdu jambā, kas ieturēts arī tulkojumā.

Kārlis Egle