Soneti

Ko manām acīm, mīla, dari tu,

Ka nespēju nenieka saskatīt?

Es redzu neviltoto skaistumu,

Un tomēr acis atkal maldos krīt.

Bet, ja jau skatiens, būdams vienpusīgs,

Met enkurus, kur sveši kuģi slīd,

Kādēļ tad tava sirds šos maldus drīkst

Pie sevis alkatīgi piesaistīt?

Kāpēc par nostūrīti jaukāko

Man iebraucamā vieta likties sāk?

Vai manas acis tiešām neredz to

Un melus saukt par patiesību sāk?

Iet sirds un acis šajos ceļos sen,

Un maldu gaitas mani postā dzen.