Soneti

Es saucu noguris: «Lai nāve nāk!»

Kad jāredz man, ka nelga kāzās plītē,

Bet krietnais kļūst jo dienas nabagāks,

Ka uzticībai nodevība spītē,

Ka neģēlis par vīru smieties drīkst,

Ka blēdis norauj jaunavai tās rotu,

Ka kropļa jūgā stalti pleci līkst,

Ka maldi nomāc domu apskaidrotu,

Ka dzelzu pirkstos dzejas ziedi vīst,

Ka muļķībai pār gudram galvām vara,

Ka augstprātība vienkāršību nīst,

Ka ļaunais godīgo par kalpu dara, —

Tad labāk mirt un neredzēt neko,

Bet kā lai vienu atstāj mīļoto?