Soneti

Kad mīļā teic, ka patiess viņā viss,

Es ticu, kaut gan zinu: tieku vilts,

Jo tad varbūt es šķietu jauneklis,

Vēl smalko dzīves melu nepievilts.

Tā domājot, ka viņai rādos jauns,

Kaut sen aiz kalniem dienas labākās,

Es viltus mēli slavēju kā klauns,

Un taisnības mums abiem nav nemaz.

Bet kāpēc viņa uzticību melš

Un nepateic, ka es jau esmu vecs?

Šķist uzticību — mīlētāja ceļš,

Un vecums mīlā paliek neminēts.

Tādēļ es melšu viņai, viņa man,

Mums abiem prieks, cik glaimi saldi skan.