Soneti

Pēc zvaigznēm zilēt netiecas vairs prāts,

Kaut sava zvaigžņu zinātne man aust,

Tā neteic — kļūšu lutināts vai rāts,

Vai mēris nāks un neraža mūs šaust.

Nav iepriekš arī paredzēt man ļauts,

Vai pērkons graus, vai vējš sāks lietu pūst,

Uz debess zīmēm nepaļaujos daudz,

Tās nevēsta, kurš valdnieks laimīgs būs.

Bet tavu acu uzticamās zvaigznēs

Nu jaunu atziņu es lasu, draugs, —

Vien paaudzes mūs nemirstībā aiznes,

Kur patiesais ar daiļo vienots plaukst.

Ja vientuļa sev iznīcību spried,

Ar tevi patiess daiļums bojā iet.