Soneti

No tevis pavasari šķiros es,

Kad aprīlis mums ziedu tērpā smēja

Un jaunību ik sirdi prata dvest,

Pat smagais Saturas diedams līdzi skrēja.

Ne ziedi mani aizrāva, ne mežs

Ar putnu svilpieniem un dziesmām skaļām,

Es pavasara stāstiem biju svešs

Un neplaku pie zemes krūtīm zaļām.

Uz baltām lilijām es neesmu kārs

Un necildinu rozes sārtumu, —

Tās tikai tavas dailes atveids vārs,

Kam dvēsele un paraugs esi tu.

Kopš tevis nav, šķiet, sniegi ceļu klāj,

Tavs ēno jums man ziedos pretī māj.