Soneti

Es patmīlību savās acīs dedzu,

Ik asins lāsē ieaudies šis grēks,

Kā dziedēt to, es dzīvē nesaredzu,

Dziļdziļi sakņojas tās ļaunais spēks.

Šķiet, citam sejā nemirdz daile tāda,

Un citam nav tik tīkams augums dots,

Visaugstāk savu patiesību stādu,

Kā kalns es jūtos, tālēs atmirdzot.

Kad cita seja spoguļstiklā baismo,

Kad nogurumā pretī ēnas vīd,

Es patmīlīgi redzu tikai gaismu,

Sirds īstenību nespēj ieraudzīt.

Vien tevis dēļ es cildināju sevi,

Tu savu daili nogurušam devi.