Soneti

Kad, piekusis no ceļa, dusā grimstu,

Lai pūtinātu gurdos locekļus,

Par tevi domāt ilgi nenorimstu:

Gars dodas ceļā, kamēr miesa dus.

Un manas domas liegā lidojumā

No tālienes pie tevis aizlaižas,

Un acis tomēr mulsā sastingumā

Nakts aklā tumsā dzedri lūkojas.

Tad dvēsele man uzbur tavu tēlu

No tumsas man priekš acīm: redzu to

Kā būtni, dzidri ēterisku, cēlu,

Kas mirdzumu no sevis izstaro.

Tā tevis dēļ man miera nav nemaz

Gars naktī, miesa dienā darbojas.