Soneti

Tik mīla sapratīs, ja gaitā gausā

Zirgs kūtrais sāk no tevis projām nest.

Kāpēc lai viņš šai brīdī mani klausa,

Ja steigai iemesla pats nesajūtu es?

Ko atgriežoties nabadziņš gan iesāks,

Kad ātrums lielākais man liksies mazs?

Es piešus asos duršu viņa miesā,

Pat vēja spārni nebūs man nekas.

Patiešām zirga nezinu neviena,

Ko mana sirds par ilgām straujāk trieks.

Ar traku auli jutīšu tās skrienam,

Pat dzirdēšu — aiz prieka skaļi kliegs.

Zirgs projām vilkās ietiepīgi gauss,

Sirds atceļā tam pilnus joņus ļaus.